Andy Puddicombe runa: 10 minūtes vienatnē ar sevi un pasauli

“Mēs dzīvojam ārkārtēji noslogotā pasaulē.
Dzīves ritms nereti ir haotisks, mūsu prāti vienmēr ir nodarbināti.
Un mēs vienmēr esam ar kaut ko aizņemti.
Paturot to prātā, es vēlētos, lai jūs uz brīdi
aizdomātos, kad bija pēdējā reize, kad jūs nedarījāt neko?

Tikai 10 minūtes, neviena netraucēti?
Sakot –  neko, es tiešām domāju – neko.
Tas nozīmē, nekāda e-pasta, īsziņu sūtīšanas, Interneta,
nekāda TV, pļāpāšanas, ēšanas, lasīšanas,
pat nekādas sēdēšanas un prātošanas par pagātni
vai nākotnes plānu kalšanas.
Vienkārši nedarot neko.
Es redzu zālē daudz neizteiksmīgu seju.
Šķiet, ka nāksies ceļot tālu savās atmiņās.
Tas ir patiesi satraucoši, vai ne?
Runa ir par mūsu prātu.
Prātu, mūsu dārgāko un vērtīgāko resursu,
ar kura palīdzību, mēs izbaudām ikvienu savas dzīves mirkli.
Prātu, uz kuru mēs paļaujamies,
lai būtu laimīgi, apmierināti,emocionāli līdzsvaroti indivīdi,
un, tai pat laikā, būtu laipni, apdomīgi
un līdzjūtīgi mūsu attiecībās pret apkārtējiem.
Šis ir tas pats prāts, uz kuru mēs paļaujamies,
kad mums nepieciešams koncentrēties, būt radošiem, spontāniem
un parādīt savu labāko sniegumu it visā, ko darām.
Tai pat laikā, mēs neveltām ne mirkli, lai par to parūpētos.
Īstenībā, mēs daudz vairāk laika veltām savām mašīnām,
apģērbam un matu sakārtojumam.
Labi, varbūt ne matu sakārtojumam, bet jūs saprotat, ko es vēlos pateikt.
Rezultāts, protams, ir tāds, ka mēs izjūtam spriedzi.
Mūsu prāts griežas pa riņķi kā tāda veļas mazgājamā mašīna,
pilna ar dažādām sarežģītām un neskaidrām emocijām,
un mēs īsti nezinām, kā ar tām tikt galā.
Ar nožēlu jāatzīst,ka mēs esam tik ļoti aizņemti ar savām problēmām,
ka prātā vairs neesam pasaulē, kurā pašlaik atrodamies.
Mēs palaižam garām to, kas mums ir vissvarīgākais.
Un pats trakākais ir tas, ka visi vienkārši pieņem,
ka tāda ir dzīve, un vienkārši ir iemācījušies ar to samierināties.
Bet tā tam pavisam noteikti nav jābūt.
Man bija kādi 11 gadi, kad es aizgāju
uz savu pirmo meditācijas nodarbību.
Ticiet man, tajā bija visi iespējamie stereotipi, kādi vien ienāk prātā-
sēdēšana sakrustotām kājām uz grīdas,
vīraka kvēpināšana, zāļu tējas, veģetārieši, vārdu sakot, pilns komplekts,
bet mana mamma bieži turp devās, un mani ieintriģēja, tāpēc devos viņai līdzi.
Es biju redzējis vairākas kung-fu filmas, un, godīgi sakot,
cerēju,ka tādā veidā varbūt iemācīšos lidot.
Tolaik es biju visai jauns.
Esot tur, droši vien tāpat kā daudzi citi,
es iedomājos, ka meditācija ir tāds kā aspirīns prātam.
Jūs izjūtat spriedzi un, lai nomierinātos, meditējat.
Es nekad nebiju aizdomājies, ka meditācija varētu būt preventīvs līdzeklis,
līdz man bija kādi 20 gadi, kad manā dzīvē
īsā laikā notika vairāki secīgi un
nopietni atgadījumi, kas manu dzīvi apgrieza kājām gaisā.
un, pēkšņi, es slīku savās domās,
sarežģītās emocijās, ar kurām nemācēju tikt skaidrībā.
Katru reizi, kad mēģināju kādu no tām apspiest,
kāda cita, tūdaļ, ieņēma tās vietu.
Tas bija ļoti saspringts laiks.
Laikam jau katrs no mums tiek galā ar stresu pa savam.
Daži cilvēki ierokas darbos, daži griežas pēc palīdzības pie draugiem un ģimenes,
daži uzķeras uz āķa un sāk lietot medikamentus.
Mans variants, kā tik galā ar šīm emocijām, bija kļūt par mūku.
Tā nu es pametu universitāti un devos uz Himalajiem,
kļuvu par mūku un sāku studēt meditāciju.
Man bieži jautā, ko es apguvu šajā dzīves posmā.
Loģiski, ka tas šo to mainīja.
Saprotams, ka kļūšana par mūku-atturībnieku
daudz ko mainīs.
Bet notika arī kas cits.
Es iemācījos labāk novērtēt
un izprast esošo mirkli.
Ar to es domāju, nebūt apmaldījušam savās domās,
nebūt izklaidīgam,
nebūt pārņemtam ar sarežgītām emocijām,
bet tā vietā iemācīties būt šeit un tagad,
iemācīties būt apzinīgam un atrasties tagadnē.
Es uzskatu, ka tagadne netiek pienācīgi novērtēta.
Tas skan tik prasti, bet tai pat laikā mēs pavadām tik maz laika
esošajā mirklī, ka tas ir visāds, bet ne parasts.
Es nesen atradu Hārvardas universitātes zinātnisku publikāciju, kurā bija teikts, ka mūsu prāts, vidēji, 47% no visa laika, ir apmaldījies kaut kur mūsu domās.
47% no visa laika.
Tanī pat laikā, pastāvīgas prāta klejošanas
tiešais iemesls ir nelaimīgums.
Mēs neesam uz šīs zemes tik ilgu laiku,
taču pavadām gandrīz pusi sava laika, klejojot domās,
un, iespējams, esot diezgan nelaimīgi.
Nezinu,  īstenībā, man liekas, ka  tas ir visai traģiski.
Vēl jo vairāk, ja mēs varam darīt kaut ko lietas labā,
kad ir atrodams pozitīvs, praktisks, sasniedzams un
zinātniski pierādīts paņēmiens,
kas ļauj mūsu prātam būt veselīgākam,
būt daudz asākam un mazāk apjukušam.
Un patīkamākais tai visā ir fakts, ka, pat, ja
tam ir atvēlētas tikai 10 minūtes dienā,
tas ietekmē visu mūsu dzīvi.
Bet mums ir jāzina, kā to panākt.
Mums ir nepieciešams treniņš. Mums ir nepieciešama kaut kāda struktūra,
kā panākt, lai mūsu prāts kļūtu daudz asāks.
Tā arī ir meditācijas būtība.
Tā palīdz mums iepazīt esošo mirkli.
Tomēr, mums ir jāprot pareizi pietuvoties šim brīdim,
lai gūtu no meditācijas maksimālo labumu.
Tieši tam ir paredzēta meditācija, ja nu gadījumā, jums radās jautājumi,
jo vairumam cilvēku šķiet,
ka meditācija nozīmē domu apstādināšanu,
atbrīvošanos no emocijām, kaut kādā veidā, kontrolējot prātu,
taču, patiesībā, tas notiek gaužām citādāk.
To varētu raksturot vairāk kā pakāpšanos atpakaļ,
redzot savas domas daudz skaidrāk,
redzot tās atnākam un aizejam, emocijas parādoties un izgaistot,
bez jebkāda nosodījuma, bet ar atslābinātu un sakoncentrētu prātu.
Bet ko jūs darāt katras 20,30 sekundes?
Jā, tas sāp. Mēs tikai pastiprinām savas raizes.
Mēs turpinām sev iegalvot,
un tā mēs rīkojamies visu laiku. Tikai saprotot un
apgūstot to, kā darbojas mūsu prāts, mēs spēsim atbrīvoties
no šiem prāta izveidotajiem stāstiem un shēmām.
Tomēr, šādi apsēžoties un ielūkojoties savā prātā,
mēs varam saskatīt daudz dažādu prāta tipu.
Jūs varat saskarties ar prātu, kas visu laiku ir
nemierīgs.
Neesiet pārsteigti, ja savā ķermenī jūtaties nedaudz uzbudināti,
kad apsēžaties, lai neko nedarītu, un jūsu prāts ir nemierīgs.
Jūs varat arī sastapties ar prātu, kas ir visai truls
un garlaicīgs, gluži vai mehānisks,
jums var likties, ka visa dzīve ir tikai
pamošanās, došanās uz darbu, ēšana, gulēšana, atkal pamošanās, darbs.
Vai varbūt pastāv tā viena neatvairāma doma,
kas visu laiku riņķo apkārt un apkārt pa jūsu prātu.
Lai vai kurš no variantiem tas būtu,
meditācija dod iespēju pakāpties soli atpakaļ,
un iegūt citādāku skatījumu uz lietām,
lai redzētu, ka viss ne vienmēr ir tāds, kāds šķiet sākumā.
Mēs nevaram izmainīt
katru sīkumu, kas dzīvē ar mums notiek,
bet mēs noteikti varam mainīt to, kā mēs šīs lietas uztveram.
Tas arī ir meditācijas un skaidrāka prāta spēks.
Nav nepieciešams kvēpināt nekādu vīraku,
un pilnīgi noteikti nav nepieciešamības sēdēt uz grīdas.
Viss, kas nepieciešams, ir atvēlēt 10 minūtes dienā,
kurās atkāpties no ikdienas,
lai labāk apjaustu esošo mirkli,
un iegūtu skaidrāku un mierīgāku uztveri par savu dzīvi.
Liels paldies! “

Galīgi garāmGarāmGandrīz labiLabsAmba (9 Nobalsots, vidējais: 5.00 no 5)
Loading ... Loading ...

Комментарии закрыты.