Medus vai zelts?

medus fotogrāfija

Senās Grieķijas Dievu nemirstība bija tieši saistīta ar ambrozija lietošanu, kura sastāvā ietilpa piens un medus nektāri. Sengrieķu zinātnieki uzskatīja, ka tieši medus pagarina dzīves ilgumu.
Biškopības pirmsācējas bija “ziemeļu” bites, kas veica medus krājumus ziemas aukstajam laikam, tādējādi kalpojot tām par barību. Āfrikas bites arī nes medu, tikai neuzkrāj to, jo tur nav ziemas.
Šodien galvenais medus piegādātājs ir Sibīrija. Mazās “strādnieces” tika turp ievestas vēl pirms 200 gadiem. Taču par zeltainā garduma ražotāju līderi tiek atzīta Ķīna. Tieši tur ražo visiem pazīstamo griķu medu.
Blakus dravai pārsvarā vienmēr aug dažādi augi.
Ir pierādīts, ka produkts ļoti reti kļūst par alergēnu. Taču, tajā pašā laikā, medus var būt indīgs. Tas notiek tajā gadījumā, ja bites vāc medu no indīgiem augiem.
Lai savāktu 100 gramu medus, bitēm ir jāaplido 46 tūkstoši kilometru.
Lai dabūtu 30 gramu saldā kāruma, 200 bitēm ir jāvāc nektārs visas dienas garumā. Tikpat liels bišu skaits darbojas  stropā, kur bites saņem nektāru un apstrādā to. Pa to laiku vēl viena daļa no tām nodarbojas ar ventilāciju, lai ūdens no nektāra ātrāk iztvaikotu.
Senajā Ēģiptē medus bija analogs naudai. Vēlāk šo paražu pārņēma arī romieši. Pat slāvu rakstos tiek atrasti fakti, ka samaksu varēja veikt ne tikai norēķinoties ar naudu vai lopiem, bet arī ar medu.
Medus ir viens no dabas produktiem, kas nebojājas un nezaudē savas īpašības pat pēc simtiem gadu uzglabāšanas laikā.
Medus satur ūdeņraža pārskābi, tāpēc tas kalpo par perfektu aizsargu no infekcijām. Šumeri paši pirmie sāka pielietot medu  ārstnieciskos nolūkos. To pierāda šumeru māla tabulas, no kurām 30% medicīnisko recepšu sastāvā ir medus.

Galīgi garāmGarāmGandrīz labiLabsAmba (2 Nobalsots, vidējais: 5.00 no 5)
Loading ... Loading ...

Комментарии закрыты.